Dzīvnieku noslēpums

1

Neilgi pirms nāves Anastasija Cvetajeva atsūtīja man šādu vēstuli.

"Daudzus gadus es aizdomājos par to, kurš atbildēs par dzīvnieku likteni uz Zemes. Par viņu ciešanām. Kaut kur austrumu rakstnieku darbos es lasīju, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet dzīvnieki – pēc eņģeļa tēla.

Taču, lai cik es tiku vaicājusi garīdzniekiem par dzīvnieku gaidāmo likteni, - atbilde bija miglaina.

Dzīvniekiem nav dvēseles? Bet, ja suns ir tik uzticīgs saimniekam, ka skries pakaļ vilcienam, kas viņu aizved – līdz spēku izsīkumam, kamēr pietiks elpas?

Ja nemaldos, mākslinieks Surikovs stāsta: kad muižā nomira viņa radiniece, viņas kaķis sēdēja zem galda ar nolaistiem palagiem, uz kura gulēja nelaiķe; kad atnāca apstāvēt, kaķis sēdēja uz lieveņa. Kad sanākušie izgāja apbedīt viņas saimnieci parkā, kaķis devās visiem līdzi, bet neatgriezās, pazuda, nenāca ēst. Kad pēc vairākām diennaktīm iedzīvotāji aizgāja līdz kapavietai, kaķis gulēja uz tās nosalis. Vai tas nepierāda to, ka kaķim ir dvēsele? Uz to man atbildēja: „Jā, dzīvniekiem ir dvēsele, tikai pagaidu”. Pagaidu dvēsele? Tiek dota glabāšanai? Jautājums grima neskaidrības tumsā. Un es sašutumā neatkāpos no sava gadus piecpadsmit - divdesmit.

Pēdējais, kas man atbildēja – tēvs Aleksandrs no Ufas. Viņš uzrakstīja man, ka cilvēks ienāks paradīzē pārveidots. Bet par dzīvnieku pārveidošanos mēs neesam dzirdējuši (atbildot uz maniem vārdiem, ka dzīvnieki bija paradīzē, lauva ganījās kopā ar jēriņu, dzīvnieki izgāja no paradīzes un tikai pēc cilvēka sāka nogalināt).

Un palika mans jautājums neatbildēts. Dzīvnieku pārveidošanās?

Taču acīmredzot kaut kur augšā jau tika gatavota atbilde uz jautājumu.

Pavlodarā, kur es dzīvoju pēc daudziem ieslodzījuma gadiem pie dēla, manās rokās nonāca grāmata „Paradīze un elle”. Tajā tiek stāstīts par svētlaimīgo Andreju. Viņi bija trīs: III gadsimtā, IX gadsimtā un X gadsimtā (taču mana atmiņa pieklibo – tas, kurš tika apjūsmots līdz trešajām debesīm¹; augstāk, atceros, nepacēlās apustulis Pāvils).

¹ ir domāts svētais Konstantinopoles Andrejs, kurš dzīvoja X gadsimtā

Tur, apbrīnojot paradīzes koku neizsakāmo augstumu un skaistumu, svētlaimīgais Andrejs ieraudzīja slīdošus dzīvniekus rītausmas un debesu krāsā, bet viņu spalva bija kā zīds, un tie sasaucās ar muzikālu skaņu palīdzību.

Un tai laikā, kamēr viņš brīnījās, no augšas atskanēja Balss: „Ko tu brīnies, Andrej? Vai patiešām tu domā, ka Dievs kaut vienai savai radībai dos iznīcību?”

Sirds man krūtīs iepukstējās straujāk, kā putns. Paņēmusi pauspapīra lapu, es nokopēju grāmatas titullapu un nosūtīju uz Ufu jautājumu: „Vai es varu ticēt grāmatai, kas izdota vecās varas laikā un ko akceptējusi Sinode?” Atbilde bija šāda: „Jā, ticiet”.

Tad es norakstīju tēvam Aleksandram rindas par svētlaimīgo Andreju un viņam skanējušo Balsi no augšas. Gan manā prātā, gan manā sirdī iemājoja miers”.

/«Dzīves sakraments» Arhimandrīts Viktors (Mamontovs), Krievu Pareizticīgās Baznīcas izdevniecība «Pareizticības Gaisma». 2008. gads/

2

No grāmatas «Virspriestera Aleksandra Meņa piemiņai /Maskava, izdevniecība «RUDOMINO». 1991/

«Viņš mīlēja Dieva radīto pasauli; cilvēkus, kokus, zāli, dzīvniekus. Kādā no bioloģijas lekcijām viņš pastāstīja bērniem, kā reiz aizlūguma laikā uz galdiņa, kur atradās putra, piparkūkas un baltmaizītes mirušā piemiņas mielastam, uzrāpās pelēns un ar savām pērlītēm līdzīgajām actiņām vērās degošajās svecēs, sastinga bailēs, klausoties dziedājumu. Tēvs Aleksandrs baidījās, ka kalpone pamanīs pelēnu un aizdzīs. Viņš tīksminājās par pelēna samtaino kažociņu, viņa pozu un domāja, ka šī dzīvā radība, ko radījis Dievs, ir skaistāka par visu, ko radījušas cilvēka rokas: svečturiem, svētbildes lampiņām, figūrrežģiem uz loga...

Kādās svētku pusdienās pie mums mājās, kad pie galda sēdēja daudz ciemiņu ar tēvu Aleksandru priekšgalā, mūsu septiņgadīgā meitiņa pajautāja „Vai es satikšu suni Čapu pēc nāves? Kur devās viņa dvēsele? Viņam bija dvēsele! Viņš bija labs. Paklausīgs, visus mīlēja! Tik žēl, ka viņš nomira...”

Visi iesmējās. Bet tēvs Aleksandrs atbildēja nopietni, bez smaida ēnas, ar līdzcietību? „Šai sakarā ir divi viedokļi.

Pirmais: dzīvniekiem ir dvēsele, bet nav gara, un šī dvēsele atgriežas pēc suņa nāves kopējā „suniskumā” – it kā sava veida suņu idejā, no kuras tā arī cēlusies.

Otrs: mēs apgarojam visus, ko mīlam. Un dzīvnieki iegūst individualitāti, pateicoties mūsu mīlestībai. Tad, pēc mūsu nāves, visi tie, kuros mēs ieguldījām daļu sevis, traucas pie mums...

Personīgi man šī versija šķiet tuvāka. Es gribētu, lai pēc manas nāves mani mīļotie suņi satiktu mani, priecīgi vēcinot astes”.

1.    Astrālais plāns, arī «astrāls», «astrālā pasaule», «smalkā pasaule» — visa pastāvošā telpiskās esamības substances ezotēriski filozofisks jēdziens; brīvāk tiek izmantots okultismā noteikta citas pasaules, kura atšķiras no materiālās pasaules, veida apzīmēšanai.

Čārlzs Vebsters Ledbiters (Charles Webster Leadbeater) (1854 - 1934) – britu garīdznieks, okultists, rakstnieks, kuram bija svarīga loma Teosofu biedrībā.

Viņš ir dzimis 1854. gada 16. februārī. Būdams vikārs angļu baznīcā Hempšīrā, Čārlzs Ledbiters sāka interesēties par teosofiju un galarezultātā pameta baznīcu. 1884. gadā Čārlzs pārcēlās uz Adaras pilsētu, kur atradās Teosofu biedrības galvenā mītne. Viņš veltīja sevi teosofijai un sekoja liberāli katoliskās baznīcas kanoniem visu atlikušo dzīvi.

Čārlzs Ledbiters ceļoja pa Ceilonu ar Henriju S. Olkotu, vienu no teosofijas pamatlicējiem, un publiski pieteica sevi kā budistu. Viņš atgriezās Anglijā 1890. gadā un kļuva par pasniedzēju.

Čārlzs Ledbiters ir sarakstījis lielu daudzumu grāmatu, no kurām daudzas ir kļuvušas populāras un bieži tiek izdotas atkārtoti ar teosofiskiem tekstiem. Pie viņa darbiem pieder: „Nāves otrā pusē”, „Astrālais plāns”, „Skolotāji un ceļš”, „Mentālais plāns”, „Sapņi”.

3. Pareizticīgās baznīcas attieksme pret dzīvniekiem 

3.1. Priesteris-mūks Serafims. Par attieksmi pret dzīvniekiem

(ANO «Garīguma, kultūras un zinātnes attīstība» - 2005. g. Maskava)*  Par dzīvniekiem

Ikdienas dzīvē kristietim nereti nākas saskarties ar dažādām viltus ticību izpausmēm – mums uzbrūk visu sugu un šķirņu sektanti, piedāvā savus okultisma pakalpojumus, aizbildinoties ar kārtējās „progresīvākās” garīguma formas izplatīšanu, kāds cenšas uzspiest mums noteikta cilvēku sugas uzplaukuma ideju, kas draud iestāties kuru katu dienu, utt.

Pie tamlīdzīgām bezjēdzīgām un viltus ticībām pieder māņticība, kas kaut kādā veidā saistīta ar cilvēku ieskaujošo dzīvnieku pasauli, - sākot no visdažādākajiem priekšmetiem (nereti tieši esošiem pretrunā vienam ar otru) un beidzot ar dzīvnieku izmantošanu kulta (reliģiozajā) praksē un dažu no viņiem tiešu pielīdzināšanu dievībai.

Var ar pārliecību teikt, atzīmē vēsturniece N. Kozinceva, ka tāda māņticība patiesībā ir ļoti senu ticību atbalss, iespējams, vienu no cilvēces agrīnākajiem reliģiozajiem priekšstatiem atliekas. Spēcīgi transformētā formā tie ir nodzīvojuši arī līdz mūsdienām.

Protams, pēc daudziem gadu tūkstošiem no to rašanās mūsdienu cilvēkiem šīs atliekas ir gan nesaprotamas, gan nereti šķiet kaut kas aizraujošs, un pilnīgi noteikti reti kurš zina to sākotnējo nozīmi un patiesos rašanās iemeslus. Izmainījušies līdz nepazīšanai, daudzi tamlīdzīgi priekšstati vienlaikus ir saglabājuši svarīgas iezīmes, pēc kurām zinātnieki (vēsturnieki, arheologi, etnogrāfi, folkloristi) atjauno seno cilvēku dzīves reliģiozo ainu. Šie priekšstati izrādījās ļoti stabili un, sajaucoties ar krietni vēlīnākām ticībām un izmainoties, izpauž sevi mūsdienās māņticības formā.

Agrīnākās reliģiozo priekšstatu, kas saistīti ar dzīvnieku pasauli un dabu vispār, formas parādījās pirmatnīguma periodā. Kad uz Zemes vēl nebija seno valstu un pilsētu, kad cilvēki vēl nebija iemācījušies apstrādāt metālu un izgatavot no tā instrumentus, vēl nebija izgudroti vienkāršākie trauki, bet cilvēks pārtika tikai no tā, ko ar vienkāršāko akmens ieroču spēja nomedīt dabā, - nogalināto dzīvnieku gaļas un savvaļas augiem, - jau tajos tālajos laikos rodas savdabīga priekšstatu sistēma, ko zinātnieki sauc par totēmismu. Nelielas cilvēku grupiņas (lielākoties radinieki), kuras dzīvoja noteiktā teritorijā un bija pilnīgi atkarīgas no šī apvidus apstākļiem, apzinājās sevi kā apkārtējās pasaules daļu. Šajā pasaulē bija viņi, cilvēki, bija dzīvnieki – galvenais barības un apģērba izgatavošanai paredzētu zvērādu avots, un bija dzīvnieki.

Visa šo seno cilvēku dzīve veidojās ap medībām, dzīvnieki kļūst par labklājības un pašas kopienas dzīves iemiesojumu. Parādās ticība tam, ka dzīvnieki spēj saprastu cilvēku valodu, viņi ir līdzīgi cilvēkiem un pat kaut kad arī bijuši cilvēki, ka viņi ir šī mazā cilvēku kolektīva (ģints) priekšteči, ciltstēvi. Tāds dzīvnieks-ciltstēvs tika saukts par „totēmu”. Pret viņu izturējās ar īpašu cieņu, viņu bija aizliegts lietot uzturā (tikai rituālos nolūkos), viņš tika uzskatīts par svētu, savdabīgu ģints aizbildni, tomēr tā vēl nebija dzīvnieka pielīdzināšana dievībai. Līdzās mītiem par totēmiem pastāvēja arī dažādi rituāli, kas bija vērsti uz medījamo dzīvnieku pārpilnības uzturēšanu. Tajos plaši tika izmantoti dzīvnieki un to attēli – tā radās daudzskaitlīgie savvaļas dzīvnieku un putnu zīmējumi uz to alu sienām, kuras uzskata par pirmajām svētnīcām.

Ar laiku šie priekšstati pāraug pārliecībā, ka dzīvnieki ir ne tikai vienas vai otras ģints priekšteči, bet arī dievi. Dzīvnieku kā dievu pielūgšana tiek saukta par zoolatriju. Senie cilvēki, kuriem nebija pamatotu zinātnisku priekšstatu par pasauli, izprata visu, kas viņus ieskauj, mitoloģiskās kategorijās. Mūsdienu cilvēks ar vārdu „mīts” saprot pasaku, kurā visbiežāk tiek stāstīts par neticamiem, fantastiskiem notikumiem. Tomēr senie cilvēki bija pārliecināti, ka viss, par ko stāsta mīts, bija patiesība (pat ja arī „neatminamos laikos”). Un, lūk, tādos mītos, piemēram, par Visuma rašanos, dzīvnieki tiek attēloti kā Zemes un visas pasaules radītāji, bet nereti arī kā kultūrvaroņi, kuri ne tikai rada Visumu, bet arī māca pirmajiem cilvēkiem noderīgas iemaņas, amatus utt.

Aptuveni pirms 8 tūkstošiem gadu Upstarpā Vidējos Austrumos sākās pakāpenisks cilvēka dzīvesveida nomaiņas no klejojoša mednieka līdz nometniekam-zemkopim process. Līdzās cilvēkam stabili savu vietu ieņem dzīvnieki. Mājas, lauksaimniecības, nesējdzīvnieki pavada cilvēku pārejā no viena dzīvesveida uz otru. Sākoties jaunam dzīvesveidam, piemēram, neaizstājamajiem lopkopju palīgiem – darba suņiem – bija jākļūst arvien vērtīgākiem. Aptuveni šajā laikā kaķi arī kļuva par brīviem cilvēka pavadoņiem. Mājas, kūtis un graudu glabātavas radīja jaunu ekoloģisko nišu, kuru ātri ieņēma peles un citi sīki grauzēji – nelielu mežonīgu kaķu dzimtas pārstāvju iecienītais medījums. Kaķus, kuri parādījās cilvēku apmetnēs tūlīt aiz šiem grauzējiem, cilvēki laikam ne tikai vienkārši piecieta, bet arī apbalvoja. Jo kaķi izrādījās tik neaizstājami mājas atbrīvošanā no uzmācīgajiem kaitniekiem.

Dažās senajās civilizācijās arī suņiem bija kulta nozīme, kā likums, saistīta ar nāvi un apbedīšanas rituāliem. Dažos gadījumos mirušie tika izbaroti suņiem, jo dzīves iegūšanai pēc nāves tika uzskatīts par nepieciešamu, lai mirušā dvēsele izietu caur suni. Tādas agrīnas asociācijas starp suni un nāvi pakāpeniski transformējās ticībā tam, ka suns spēj pasargāt no nāves vai novērst to. Senajā Grieķijā suņus turēja dziedniecības tempļos – tika uzskatīts, ka viņi palīdz dziedniekiem izārstēt slimības.

Seno Austrumu iedzīvotāji, lielākoties izraēļi-lopkopji, augstu vērtēja mājdzīvniekus, kuri bija pārticības un labklājības kritērijs, tomēr, sekojot Likumam, nepielūdza tos kā dievības.

Līdz ar kristietības ēras sākumu mainās arī attieksme pret dzīvnieku pasauli, apkārtējo darbu. Dzīvnieku dievišķā pielūgsme lielākoties mainās kristietības mācības gultnē – cilvēka kā dabas valdnieka pienākums ir rūpēties par visām Dieva radībām, tai skaitā arī dzīvniekiem.

Sasniedzot augstāko mērķi — pielīdzināšanos Dievam un pielūgsmi, cilvēks spēj atjaunot un pilnveidot apkārtējo pasauli, kas zaudējusi harmoniju un labiekārtojumu Ādama grēkā krišanas dēļ.

Radīšanas grāmatā (1, 29-30) tiek stāstīts par barību, ko Dievs sākotnēji novēlējis cilvēkiem un dzīvniekiem. Var pamanīt, ka tāpat kā cilvēkam nav novēlēts baudīt gaļu, tā arī dzīvnieku vidū nav vēl sadalījuma plēsīgajos un neplēsīgajos. Un tikai līdz ar cilvēka grēkā krišanu, jādomā, parādās šis sadalījums.

Jesaja pravietojumā, kur tiek runāts par tuvojošos Valstību, šis sadalījums atkal pazūd: „Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.
Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis”.

Tajā pašā pravietojumā tiek runāts par cilvēka neuzticības pret dzīvo radību un dzīvās radības neuzticības pret cilvēku izzušanu: „Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā...” (Jesaja grāmata 6).

Dievs bija noteicis cilvēkam valdīt pār dzīvniekiem, un viss, ko cilvēks dara attiecībā pret dzīvnieku, ir vai nu likumīga augstāku spēku dāvātās varas izmantošana, vai arī zaimojoša ļaunprātīga tās izmantošana. Tādēļ pieradināts dzīvnieks dziļākajā nozīmē ir vienīgais „dabīgais” dzīvnieks – vienīgais, kas ieņem pienācīgo vietu, un tieši uz pieradinātiem dzīvniekiem mums jābalsta mūsu mācība par dzīvniekiem.

Viegli pamanīt, ka tajā pakāpē, kādā pieradinātam dzīvniekam piemīt reāla pašapziņa vai personīgās īpašības, viņam par tām gandrīz pilnībā jāpasakās savam saimniekam. Ja labam ganu sunim piemīt „gandrīz cilvēciskas” rakstura īpašības, tas ir tādēļ, ka par tādu to padarījis labs gans.

Krievijā tradicionāla ir bijusi saudzīga attieksme pret dzīvnieku pasauli, gan pret mežonīgo dabu, gan arī pret mājdzīvniekiem. Piemēram, daudzas dzīves puses reglamentējošā grāmata „Domostroj” piedāvāja ar mīlestību izturēties pret mājdzīvniekiem kā cilvēka palīgiem viņa ikdienas darbos, taču vienlaikus „neizlutināt” tos un veltīt tikai tik daudz uzmanības, cik nepieciešams, un ne vairāk.

Lai nu kā, tomēr dzīvnieku pielūgšana arī šodien tiek praktizēta daudzās pasaules reliģijās un valstīs, tai skaitā dažas no šīm ticībām cenšas nostiprināties (vai atdzimt) mūsdienu Krievijā. Saprotams, tāda attieksme pret dzīvnieku pasauli kristietim nav pieņemama, līdzīgi kā nav pieņemama arī cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Pieturoties pie zelta vidusceļa un neieslīgstot nedz viltus elku pielūgšanā, nedz neattaisnotā cietsirdībā pret Dieva radībām un apkārtējo pasauli, kristietis nodemonstrēs vienu no dižākajiem tikumiem – saprātīgumu.

Viens no izplatītākajiem jautājumiem, kuri tiek uzdoti garīdzniekam, ir šāds: vai drīkst turēt mājā vai dzīvoklī suni? Cilvēki, kuri uzdod šo jautājumu, parasti no kāda ir dzirdējuši par to, ka suņa turēšana dzīvojamā telpā neatbilst kristietiskās dievticības tradīcijām vai pat ir baznīcas aizliegta. 

Tātad, drīkst vai nedrīkst turēt suni mājā? Iespējams, šis jautājums rodas tik bieži arī tādēļ, ka uz to nav tiešas atbildes, kā pozitīvas, tā arī negatīvas. Gadās, ka daži garīdznieki iestāsta draudzes locekļiem par grēku, ko slēpj sevī šī „vilku dzimtas mājas zīdītāja” turēšana ģimenē, atsaucoties parasti uz „tradīciju” vai „tēvu” domām... Citi garīdznieki, gluži pretēji, nesaskata tajā neko sliktu, balstoties uz to, ka mūsu rīcībā esošie digmatiskie un simboliskie teksti, kuri pauž Pareizticīgās Baznīcas ticību un mācību, neizsaka nekādu aizliedzošu spriedumu par suņiem, līdzīgi kā par kaķiem vai citiem mājdzīvniekiem.

Pie līdzīgu ar baznīcu saistītu teiku skaita pieder arī uzskats par to, ka nav pieļaujama suņa atrašanas dzīvokļos un citās telpās, kur ir ikonas un citi svētumi. Runā, ka it kā nedrīkst apsvētīt tos dzīvokļus, kuros mīt suņi, bet, ja suns ieies apsvētītā telpā, to nepieciešams no jauna apsvētīt. Rodas gluži pamatots jautājums: pie kā gan vainīgs suns un kādā veidā tas spēj traucēt Dieva svētībai? Parasti atbild, ka, tā kā Vecās Derības Svētajos Rakstos suns ir nosaukts par nešķīstu dzīvnieku, tas, sekojoši, ar savu klātbūtni apgāna svētumu.

Ja cilvēkiem ar šādu uzskatu nepietiek Dieva vārdu, kas sacīti apustulim Pēterim, bet tieši: „Ko Dievs attīrījis, neuzskati par nešķīstu” (Apustuļu darbi 10,9-15), Apustuļu doma baznīcas lēmuma, ar kuru atcelta nepieciešamība kristiešiem ievērot Vecās derības likumu (Apustuļu darbi 15, 24-29), un citu Jaunās derības liecību, tad viņiem nebūs lieki uzzināt, ko saka svētie tēvi par dzīvnieku sadalījuma šķīstajos un nešķīstajos iemeslu Jaunajā Derībā.

Krievijas Baznīcas viduslaiku doma baznīcu dokumentos, kā atzīmē o. Dmitrijs Moisejevs, ir lēmums, kas aizliedz ievest suņus dievnamā, jo suņa atrašanās tajā ir nevietā tai piemītošo īpatnību dēļ (smaka, nemierīga uzvedība, kas traucē dievnama godbijīgo kārtību un klusumu, utt.). Tomēr šis aizliegums attiecas tikai uz dievnamu un tiek motivēts nebūt ne ar to, ka suns apgāna svētvietu un traucē Dieva svētībai piepildīt dievnamu. Attiecīgi arī suņa atrašanās mājā nekādā veidā nevar traucēt svētībai. Šo svētību no mums aizgaiņā nevis suns, bet mūsu grēcīgā dzīve, no kuras atbrīvoties ir daudz sarežģītāk nekā no suņa. Tādēļ nekādus šķēršļus dzīvokļa apsvētīšanai suņa atrašanās tajā nerada.

Angļu rakstniekam un filozofam Klaivam Luisam reiz pēc viņa lekcijas uzdeva āķīgu jautājumu: vai var suns (pat nav svarīgi, suns, kaķis vai kāds cits mājdzīvnieks) nokļūt paradīzē? Ja nē, tad sanāk, ka augstākā žēlsirdība attiecas tikai uz cilvēkiem? Bet, ja var, tad kāda jēga ir ticībai, jo diezin vai suņiem piemīt reliģiozas jūtas? Luiss atbildēja: „Pats par sevi nevar. Taču kopā ar saimnieku – neapšaubāmi”.

*Ar saīsinājumiem. Pilnu šīs brošūras versiju skat. vietnē „Dzīvnieku noslēpums” krievu valodā.

3.2.  Vai dzīvnieki nokļūs paradīzē?

Kristus dzimšanas ikonā mēs redzam vērsi un ēzeli, kuri noliekušies pār silītē guļošo Dieva mazuli. Dažas Kristus dzimšanas ainas reprodukcijas atgādina Noasa šķirstu: te ir gan aitas ar ganiem, gan arī kamieļu karavāna. Par to, kāda ir Baznīcas attieksme pret mūsu mazākajiem brāļiem, laikrakstam „Pravda.ru” pastāstīja priesteris-mūks Ņikanors (Ļepeševs), Habarovskas garīgā semināra pasniedzējs.

— Tēvs Ņikanor, vai dzīvniekiem saskaņā ar pareizticīgo mācību ir dvēsele?

— Radīšanas grāmatā dzīvnieki, zivis un putni ir nosaukti par „dzīvo dvēseli”. Ar tās esamību tie atšķiras, piemēram, no augiem, debesu spīdekļiem utt. Taču tāpat no Rakstiem mēs zinām, ka „dzīvnieku dvēsele ir to asinīs” un mirst kopā ar ķermeni. Šeit slēpjas tās galvenā atšķirība no nemirstīgajām cilvēku dvēselēm, kuras turpina dzīvot arī pēc ķermeņa nāves. Tādējādi starp redzamās pasaules iemītniekiem izveidojas garīga hierarhija, pēc dvēseles esamības vai neesamības, kā arī tās nemirstības vai mirstības pazīmes. Un no visām Dieva radībām tikai cilvēks ir veidots pēc sava Radītāja tēla un līdzības.

— Pastāv uzskats, ka Debesu Valstībā nonāks visi dzīvnieki, kurus mīlējis kāds no tur nonākušajiem cilvēkiem. Ko par to teica svētie tēvi?

— Otrās Kristus Atnākšanas brīdī, kā saka apustulis Pāvils, „tiks iznīcināts pēdējais ienaidnieks – nāve”. Tas ir, tā atlaidīs visu un visus, ko ir paņēmusi savas valdīšanas laikā materiālajā pasaulē. Nekas no Dieva radītā neiegrims pilnīgā nebūtībā, Dieva radība tiks atjaunota visā savā pilnīgumā. Par to, ka dzīvniekiem arī atradīsies vieta atjaunotajā pasaulē, runā pravietis Jesajs: „Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā”. Bet svētais Nektārijs Optinskis, kurš ļoti mīlēja kaķus, teica, ka no visiem dzīvniekiem tieši viņi pirmie ienāks paradīzē.

Personīgi es esmu liels mūsu mazāko brāļu mīļotājs un tādēļ domāju, ka Dieva acīs katra Viņa radība ir neatkārtojama un vērtīga. Un tas, kā pret saviem nerunīgajiem draugiem izturējās svētie, nostiprina manī šo uzskatu. Atcerēsimies arī svēto Jordānijas Gerasimu un viņa lauvu un svēto Serafimu Sarovski un viņa lāci, svēto Brendanu Jūrasbraucēju ar viņa vali un daudzus citus pašaizliedzīgos baznīcas kalpus. Taču uzstāt uz savu viedokli es nevaru, jo šī visa ir privātu teoloģisko spriedumu sfēra, un vienas vai otras domas šajā jautājumā nekādi neietekmē mūsu pestīšanu. Patiesību mēs uzzināsim tikai pēc Pastarās tiesas.

— Vai pārāk liela pieķeršanās dzīvniekiem ir grēks?

— Mīlēt dzīvniekus tikpat stipri kā cilvēkus vai, vēl jo vairāk, stiprāk nekā cilvēkus – tas, protams, ir grēks. Patiesā mīlestībā pastāv sava hierarhija: pirmajā vietā – vienmēr Dievs, otrajā – mūsu tuvinieki, tas ir, mums apkārt esošie cilvēki, kas radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Un tikai trešajā vietā – nerunīgie dzīvnieki, mūsu mazākie brāļi. Mīlēt dzīvniekus kā brīnišķīgas Dieva radības, žēlot tos, rūpēties par tiem – tas ir vienkārši nepieciešams. Taču pārmērīgi mīlēt tos, pieķerties tiem – tas jau ir baušļa „neradi sev elku” neievērošana. Jo šajā gadījumā mēs savā sirdī izveidoja elku, kas atgrūž mūs no Dieva un apkārtējiem cilvēkiem.

— Vai drīkst turēt mājā suni? Vai tiesa, ka suņi ir nešķīsti dzīvnieki?

— Dzīvnieku dalīšana šķīstajos un nešķīstajos pastāvēja tikai Vecajā Derībā. Jaunajā Derībā līdz ar Mozus Likuma rituālās puses atcelšanu šīs normas zaudēja mums jebkādu nozīmi. Nedz Evaņģēlijā, nedz apustuļu vēstījumos, nedz svēto tēvu darbos, nedz doma baznīcu rakstos mēs neatradīsim kādas norādes uz to, ka vieni dzīvnieki ir tīri Dieva priekšā, bet citi – apgānīti. Jaunā Derība zina tikai tikumisko netikumu, tas ir, grēka jēdzienu. Savukārt dzīvnieki pēc definīcijas ir bez grēka. Tas ir, raugoties no tikumiskā viedokļa, nešķīsti nebūt nav mūsu mazākie brāļi, bet mēs.

Tādēļ suns itin nemaz nav vairāk apgānīts kā kaķis vai pele, vai kanārijputniņš, vai akvārija zivtiņa, vai pa istabu lidojošs ods. Radīšanas grāmatā teikts, ka ikviena Dieva radība ir „ļoti laba”. Tas, protams, attiecas arī uz tādiem brīnišķīgiem cilvēka draugiem kā suņi. Un kaut kādi aizspriedumi pret tiem nav nekas vairāk kā Vecās Derības likumu vai pagāniskās māņticības atbalsis.

Eksistē ticējums: ja dievnamā ieskries suns, to pēc tam nepieciešams no jauna apsvētīt. Tad, lūk, patiesībā nekādu baznīcas kanonu, kuri runā par to, vienkārši nav. Noteikumu grāmatā ir aizliegums ievest dzīvniekus dievnamā, taču tur netiek precizēts, par ko tieši ir runa. Un saskaņā ar autoritatīviem interpretētājiem šī kanona jēga nebūt neslēpjas tajā, ka dzīvnieks ar savu klātbūtni apgānīs dievnamu, bet tajā, lai Dieva nams netiktu profanēts, tajā tiktu saglabāta godbijība un baznīcas ēka netiktu izmantota tai neparedzētiem nolūkiem. Bet Lielajā Vajadzību grāmatā ir minēta tikai viena dievnama pārsvētīšanas nepieciešamība, kas saistīta ar dzīvniekiem: tā tiek veikta gadījumā, ja dzīvnieks dievnamā ir nomiris vai piedzimis. Un atkal nekādu īpašu norādījumu attiecībā uz suņiem.

Svētajam moceklim Kartāgas Kiprianam pieder brīnišķīgi vārdi: „Ieraža bez patiesības ir tikai novecojuši maldi”. Un tos pilnībā var attiecināt uz dīvaino uzskatu, it kā suns ir nešķīsts dzīvnieks, ko nedrīkst turēt pat mājā.

3.3. UZ JAUTĀJUMIEM ATBILD SVĒTLAIMĪGĀ VASĪLIJA KLOSTERA PRIEKŠNIEKS PRIESTERIS VALĒRIJS KOREŅEVS

Svēto tēv, mani interesē jautājums par to, kas notiek ar mirušo dzīvnieku dvēselēm. Ko par to saka pareizticība? Vai dzīvniekiem ir dvēsele, bet nav gara? Un ko tas nozīmē? Vai mirušie mājdzīvnieki pēc Dieva žēlastības nonāks Debesu Valstībā kopā ar saviem saimniekiem? Ja, protams, paši „saimnieki” nonāks Debesu Valstībā...

.. Atpestī, Kungs!     Marija (Podoļska)

ATBILDE: 

Sveiki, Marija. Pestītāja vārdos ir ietverts jēdziens par cilvēka un dzīvnieku hierarhiju. Šo domu Viņš min ne reizi vien, bet, izdziedinot ūdenssērdzīgu cilvēku, farizejiem saka tieši: „Kurš no jums, turēdams īpašumā vienu aitu, ja tā sestdienā iekritīs bedrē, neņems un neizvilks to laukā? Cik cilvēks ir labāks par aitu!” (Mateja evaņģēlijs 12: 11, 12). Saka arī mācekļiem: „Cik jūs esat labāki par putniem?" (Lūkasa evaņģēlijs 12: 24). 

Būtu dīvaini, ja labais Radītājs neieredzētu savu neko ļaunu neizdarījušo radību. Bībele norāda mums tikai uz hierarhiju, kuras pārkāpšana arī „ir nekrietnība tava Kunga Dieva priekšā”.

Psihiski un garīgi vesels cilvēks, dabiski, mīl Dieva radītās būtnes. Tādēļ mājdzīvnieku nāve izsauc cilvēkos skumjas. Tomēr reizēm tās mēdz būt acīmredzami pārmērīgas. Tādos gadījumos ir pamats aizdomāties par mūsu garīgās dzīves pareizumu. Kungs ir novēlējis mums vispirms mīlēt savu Debesu Radītāju: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta" (Mateja evaņģēlijs 22:37).

Ar šo bausli cieši saistīts otrs, tam līdzīgs: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (22:39). Ja cilvēks iemācīsies to ievērot, mīlestība pret dzīvniekiem viņa dvēselē ieņems savu hierarhijai atbilstoši vietu. Cik reizes nācies dzirdēt atzīšanos, ka suns kļuvis par vēl vienu „ģimenes locekli”. Nē, ikdienas parunu „suns – cilvēks draugs” kristietim ir jāuztver nevis burtiski, bet nosacīti, atceroties par Bībeles vērtībām. Dzīvniekiem taču nav Dieva tēla. No Zemes radījumiem tikai cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla. Viena no šī tēla īpašībām ir dvēseles nemirstība. 
Taču dvēseles dzīvniekiem ir mirstīgas, kā mācīja Palama. Arī svētais Basilijs Lielais brīdināja: „Izvairies no drūmo filozofu murgiem, kuri nekaunas savu dvēseli un suņa dvēseli uzskatīt par līdzvērtīgām”. Visu četrkājainā „drauga” pārcilvēciskošanas vulgārumu spilgti parādīja M. A. Bulgakovs savulaik aizliegtajā stāstā „Suņa sirds”. 

Uzmanībai pret dzīvniekiem, rūpēm par tiem nevajag novērst tikumisko apziņu no uzmanības tieši pret pašu cilvēku. Reizēm kāds no mums dusmojas uz cilvēkiem, aizvaino tos, bet savu suni vienmēr glāsta. Tas liecina tikai par garīgi tikumiskās dzīves neapstrīdamu dekadentismu.

 "Iedziļinies, izredzētais, dvēseles gudrajā būtībā; un iedziļinies pamatīgi. Nemirstīgā dvēsele ir kā dārgs trauks. Skaties, cik varenas ir debesis un zeme, un ne par tām labvēlīgs bija Dievs, bet tikai par tevi. Palūkojies uz savu cieņu un cēlsirdību, jo nevis Eņģeļus sūtīja, bet pats Kungs ieradās lūgt par tevi, lai atsauktu mirušo, čūlu nomocīto, atgrieztu tev tīrā Ādama sākotnējo tēlu”.
       Pamācošs ir atgadījums ar svēto vīru Paisiju Svjatogorecu. Reiz viņam pavaicāja: 
- Tēvs, vai šīs dzīves prieki un pieķeršanās tām traucēs mūsu dvēselei no kristietības viedokļa? - Nē, ja pratīsi hiearhiski pareizi izturēties par lietām. Piemēram, savus bērnus mīlēsi kā bērnus, savu sievu kā sievu, savus vecākus kā vecākus, savus draugus kā draugus, svētos – kā svētos, Eņģeļus – kā Eņģeļus, Dievu – kā Dievu. Nepieciešams katram atdot godu un cieņu, ko tas pelnījis, - atbildēja svētais vīrs.[5] 

Mums ir jāsaprot viena vienkārša patiesība: bez hierarhiski pareizas pasaules izpratnes cilvēkam nav pestīšanas. Un attieksme pret suni ir viens no šīs izpratnes posmiem.

3.4. Uz portāla „Pareizticība un laikmetīgums” apmeklētāju jautājumiem atbild Saratovas un Voļskas bīskaps Longins

Cilvēkam ir normāli un labi – izturēties pret dzīvniekiem ar labestību. Taču ir pilnīgi nepieļaujams un grēcīgs – mīlēt dzīvniekus vairāk nekā cilvēkus. 

Viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, kas notiek pēc viņu nāves, mēs nevaram. Lieta tāda, ka Pareizticīgajā Baznīcā šis jautājums doktrināli nav izstrādāts. Svētajos Rakstos nav nekādu konkrētu ziņu par dzīvnieku pēcnāves likteni. Kāpēc? – Jo Kungs pats caur Svētajiem Rakstiem un Tradīciju atklāj cilvēkiem to, kas nepieciešams viņu atpestīšanai. Mēs varam būt pārliecināti par to, ka cilvēkam, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, ir nemirstīga dvēsele, ka pasauli visā tās daudzveidībā un skaistumā Dievs radīja cilvēkam, ka cilvēks ir mudināts uz saikni ar Dievu gan zemes, laicīgajā dzīvē, gan arī mūžīgajā dzīvē. 

Mēs zinām no Svētajiem Rakstiem arī par to, ka dzīvnieki eksistēja sākotnēji radītajā Ēdenē, ka ciltstēvs Ādams deva tiem vārdus: Dievs tas Kungs radīja no zemes visus dzīvniekus un putnus un atveda pie cilvēka, lai redzētu, kā viņš tos nosauks un kādu vārdu cilvēks dos ikvienai dzīvai dvēselei, tāds vārds tai arī tika dots (Radīšanas grāmata 2, 19). Šajā vārdu došanā slēpjas gan cilvēka pārākums pār dzīvniekiem, gan dziļa visas dzīvās radības izpratne no cilvēka puses, gan arī tās labprātīga pakļaušanās viņam. Šeit slēpjas arī pilnīga harmonija starp viņiem, kas tika zaudēta pēc cilvēka grēkā krišanas.

Patiešām, līdz ar grēkā krišanu pasaulē ienāca ciešanas un nāve: radība pakļāvās kņadai nevis labprātīgi, bet pēc viņu pakļāvušā gribas „...visa radība kopīgi vaid un mokās līdz pat šai dienai” (Rom. 8, 20, 22). Tomēr es Jums neieteiktu idealizēt dzīvniekus (patiesībā lielākā daļa sugu nebūt nav tendēta uz cilvēka mīlēšanu, un, ja runāt par mežonīgo dabu, savā vidē tās ir diezgan nesaudzīgas viena pret otru) un tik krasi, pat nežēlīgi izturēties pret cilvēkiem, vēlot tiem sodu. °

      Savstarpējā saikne starp cilvēku un dzīvo dabu ir tik dziļa, ka tikai cilvēks var atbrīvot radību no ciešanām, izpildot Dieva baušļus: Un pati radība tiks atbrīvota no trūdēšanas verdzības Dieva bērnu slavas brīvībā (Rom. 8, 21),― saka apustulis. Globālā nozīmē tas notiks tad, kad piepildīsies Apokalipses pareģojumi, jaunajā, Dieva pārveidotajā pasaulē. Pravietim Jesajam tika atklāts, ka uz jaunās Zemes būs arī dzīvnieki, taču arī citā, pārveidotā stāvoklī, kad viņi nevienam nespēs nodarīt ļaunu: Tad vilks mājos pie jēra, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskai pīšļi būs barība: ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, saka Kungs (Jesaja grāmata 65, 25).

     Tomēr starp cilvēku un dzīvniekiem atjaunotās harmonijas piemērus var redzēt arī tagad: gan svēto dzīves aprakstos, gan arī mūsu laikabiedru dzīvēs. Atcerieties, piemēram, svētā Jordānijas Gerasima dzīves aprakstu: viņam līdz mūža beigām kalpoja lauva, no kura ķepas svētais izvilka skabargu... Krievijā īpaši godājamie svētie Sergijs Radoņežskis un Serafims Sarovskis pat daudzās ikonās tiek attēloti ar savvaļas dzīvniekiem – ar lāčiem, kuri ar uzticību tuvojās viņiem un ņēma barību no svēto rokām. Pārsteidzoši daudz tamlīdzīgu gadījumu sastopams aculiecinieku atmiņās par svēto vīru Paisiju Svjatogorecu, kurš ar kvēlu mīlestību izturējās gan pret cilvēkiem, gan arī dzīvniekiem, un tie atbildēja ar to pašu (starp svētā vīra „tuviem draugiem” bija gan putni, gan ķirzakas, gan čūskas, gan vardes).
     Tomēr, atkārtoju, nozaudētās harmonijas atjaunošana notiek tad, kad cilvēks pilda Dieva baušļus. Bet galvenie no tiem, kā mums saka pats Pestītājs: tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta: šis ir pirmais un galvenais bauslis; otrs ir tam līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (Mateja evaņģēlijs 37-39). Mīlestības pret Dievu un cilvēkiem pilnīguma sasniegšana – lūk, uz ko mums jātiecas, kam jāvelta visi savi dvēseles spēki. Pieredze rāda, ka visas cilvēka dzīve var būt nepietiekoši tam...

Ja pacensties īsi noformulēt to, kā cilvēkam vajadzētu izturēties pret dzīvniekiem, tad ir grūti izdarīt to labāk par Visgudro Zālamanu: Taisns cilvēks rūpējas par savu lopu dzīvi (svētlaimīgs, jo arī lopus žēlo – bazn.), kamēr nešķīsto sirds ir cieta (Pamācība 12, 10). Tomēr XX gadsimtā pazīstamais askēts shiarhimandrīts Serafims (Romancovs), zinot mūsdienu cilvēka izkropļoto stāvokli, tā papildināja šo frāzi: “Svētlaimīgs tas, kurš lopus žēlo, bet grēcīgs tas, kurš mīl lopus un ir salīdzinājis viņus ar cilvēku”. Ļoti līdzīgus priekšstatus par attieksmi pret dzīvniekiem var atrast arī svētā Siluana Afonska teiktajā: “Daži pieķeras dzīvniekiem, bet ar to viņi aizvaino Radītāju, jo cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvei ar Kungu, valdīt ar viņu un mīlēt Vienīgo Dievu. Pret dzīvniekiem viņš nedrīkst izjust kaislību, bet drīkst tikai saglabāt sirdi, kas žēlo jebkādu radību”. Vienlaikus svētais vīrs sacīja savam māceklim, ka Pats Dieva Gars māca mīlēt jebkādu dzīvo radību.

5

DZĪVNIEKU SVĒTIE AIZBILDŅI

Lūgsna par dzīvniekiem

2012. gada augustā tika pabeigts darbs pie ikonas „Svētie – dzīvnieku aizbildņi”.
Ikona atrodas Maskavas apgabala Mitišču rajona Boltino ciema dievnamā, bet tapusi tā, pateicoties svētbilžu gleznotāju Annas Anohinas un Ludmilas Martinovas darbam un veterinārā ārsta Aleksandra Voroncova līdzdalībai.
Ikonu nosauca „Draudzes gans Dobrij Boltinskaja” pēc tās vietas nosaukuma, kur atrodas dievnams.
2012. gada 6. oktobrī Troickas baznīcas teritorijā Boltino ciemā notika Ikonas Dzīvnieku Aizbildnes „Draudzes gans Dobrij Boltinskaja” iesvētīšana. 
 

Vai var aizlūgt par dzīvnieku?

Mācītāja Aleksandra Iļjašenko atbilde:
 

Mājdzīvnieki ir cilvēka palīgi. No dažiem no tiem ir tieši atkarīga mūsu labklājība. Lūk, kādēļ Pareizticīgās baznīcas tradīcijās pastāv vēršanās pie svētajiem ar lūgšanu par dzīvnieku veselību. Izsenis ciematos aizlūdza svētajiem mocekļiem Floram un Lavram, Vlasijam par govju, zirgu un citu dzīvnieku veselību. Eksistē lūgsna par mājlopiem, ko lasa mācītājs – „lai svētīts ir ganāmpulks”. Tajā, piemēram, ir lūgums atpestīt dzīvniekus no sātana vardarbības, no iznīcinošas slimības, no jebkādas kaites, no burvestībām. Žēlsirdīga attieksme pret dabu, labestība attieksme pret dzīvniekiem ir kristīgās ētikas neatņemama daļa.

Atbild mācītājs Afanasijs Gumerovs, Sretenskas klostera iemītnieks:
 

Dzīvnieki veido cilvēkam tuvāko dzīvās radības daļu. Dievs sargā cilvēkus un ved tos pretī glābiņam. Taču arī runāt nespējīgos dzīvniekus neatstāj bez aizgādnības.

Bībele stāsta, ka dzīvnieki atrodas Radītāja aizsardzībā: „Taisnība Tava, kā Dieva kalni, un likteņi Tavi – dziļš bezdibenis! Cilvēkus un lopus sargā Tu, Dievs!” (Psalmi 35:7)    

Svētie Raksti vēsta: „Taisnais rūpējas arī par savu mājlopu dzīvi, savukārt nešķīsto sirdis ir cietas” (Pamācības 12:10). Dažu svēto rūpēšanās par dzīvniekiem ir zināma pēc viņu dzīves aprakstiem: Jordānijas Gerasima par lauvu, Sergija Radoņežska un Serafima Sarovska par lāčiem u.c.

Kādiem svētajiem Dieva kalpiem ir jālūdzas par izdziedināšanas dāvāšanu slimiem dzīvniekiem un vai var turēt šo svēto ikonas veterinārajā klīnikā?

Mācītāja Aleksandra Iļjašenko atbilde:
 

Par dzīvnieku aizgādņiem tradicionāli tiek uzskatīti mocekļi Flors un Lavrs, viņu ikonā līdzās šiem svētajiem tradicionāli attēlo zirgus. Bez tam, par mājdzīvniekiem aizlūdz lielmoceklim Georgijam un moceklim Trifonam. Turēt ikonu veterinārajā klīnikā (Jūsu kabinetā) drīkst un vajag.

Lai Jūs nemulsina tas, ka lūgšanu tekstos lielākoties tiek runāts par lauksaimniecības dzīvniekiem: mūsu senčiem tie bija barotāji, gandrīz ģimenes locekļi, bet mājdzīvnieki mūsdienu izpratnē bija sastopami diezgan reti un galvenokārt pie bagātiem cilvēkiem. Principā lūgties var arī ar saviem vārdiem. Galvenais, lai tas būtu patiesi un no sirds. Svēto ūdeni, apsvētīto eļļu, kuļiču un olas dzīvniekiem dot nedrīkst – tā ir svētuma apgānīšana. Bezcerīgi slima dzīvnieka iemidzināšana netiek uzskatīta par grēku, jo Dievs ir nostādījis cilvēku augstāk par dzīvniekiem.

Lūgsna par dzīvniekiem

Alberts Šveicers

 

Sadzirdi mūsu pazemīgo lūgsnu, Kungs! Mēs lūdzam par visiem mūsu draugiem-dzīvniekiem, īpaši tiem, kuri cieš. Par visiem, ko medī, kas ir pazuduši, kas ir pamesti, kas ir izbiedēti vai izsalkuši. Par visiem, ko plānots iemidzināt. Apžēlojies par viņiem, esi žēlsirdīgs! Bet tiem, kuru pienākums ir rūpēties par viņiem, dāvā līdzcietības pilnas sirdis. Dod viņiem labestīgas rokas, pasaki priekšā mīļus vārdus. Lai esam mēs patiesi dzīvnieku draugi! Lai dalām ar viņiem Tavu žēlsirdību un svētību! Āmen!

Lūgsna dzīvnieka izdziedināšanai – 3 reizes.

„Mūsu Tēvs” – 1 reizi
Kungs, sūti izdziedināšanos dzīvniekam (nosaukt dzīvnieku un viņa vārdu). Piedod, Dievs, šī dzīvnieka saimniekiem viņu grēkus un apgrēcības, tīšus un neapzinātus. Ejiet prom, sāpes, pazūdi, slimība, atstāj (nosaukt dzīvnieka vārdu) ķermeni un aizej nebūtībā.

Sveci nodzēst nenopūšot (ar pirkstiem, karoti vai speciālu uzvāznīti u.tml.) un noslēpt līdz nākošajai šāda rituāla veikšanai.
Rituāla noslēdzošais posms – nomazgāt un padzirdīt dzīvnieku. Attiecībā uz padzirdīšanu vēlos uzreiz precizēt – pietiek, ka dzīvnieks uzreiz iedzer vismaz pāris malkus no bļodiņas vai nolaiza ūdeni no jūsu rokas. Pārējo ūdeni kopā ar bļodiņu nolikt līdzās viņa ēdienam un ļaut, lai dzīvnieks dzer, kad un cik vēlas.

Šo metodi var izmantot papildinājumā veterinārārsta nozīmētajai ārstēšanai vai kā patstāvīgu līdzekli