Par piedošanu.

Kā piedot ienaidniekiem?

 «…Es viņam vaicāju: «Ja nokļūsti tādā situācijā, kad tevi nomoka tie, no kā nav iespējams aiziet, kā sevī apslāpēt naidu, vēlmi atriebties, kā neiekrist aizvainojuma lamatās?»

Viņš (virspriesteris A. Meņs) sacīja: «Ir jādomā nevis par pāridarītāju, bet par Jēzu Kristu. Tiklīdz doma par pāridarītāju ir iezagusies galvā, tā jādzen prom. Biežāk raudzīties uz mākoņiem, uz zvaigznēm, radīt sevī tādu klusumu kā tur, augšā. Bet uz apstākļiem raudzīties it kā no tālienes un augšas, it kā Jūs būtu nomiris un aplūkojat savu dzīvi no citas pasaules. Nedrīkst iegrimt konfliktos». 

«Dzīves noslēpums» arhimandrīts Viktors (Mamontovs)

.«Tu dzīvo pasaulē, kur netrūkst ļaunuma. Tas vienmēr provocē, bet tu nepadodies tam. Uz ļaunu neatbildi ar ļaunu, bet centies noturēties pretī mīlestībā. Uz jebkuru tikumiska, garīga līmeņa pazemojumu tev apkārt centies atbildēt nevis ar tā pazemināšanu, bet paaugstināšanu. Ja noturēsies – dzīvosi, ja nē – mirsi garīgi un fiziski.

(с.110)  Piedot – dot dzīvību. Nepiedodu tev – tātad nedodu tev dzīvību.

Piedot – dot brīvību. Es tevi atbrīvoju. Daudzi cilvēki saka: „Es labprāt piedotu, taču nespēju aizmirst”. Bet vai tad cilvēkam patīk stāvoklis, kad viņš ir ierāvis sev pirkstā skabargu? Viņš taču neturēs skabargu pirkstā un neteiks, ka jūtas labi. Viņš steidz izvilkt skabargu.

Tas, kurš atsaka piedošanu, kaitē pats sev. Šī skabarga sēž viņā, un viņam no tā sāp. Ļaunatminība sagrauj to, kurš to dara. Jācenšas atbrīvoties no tās, jo cilvēks atrodas verdziskā, nebrīvā stāvoklī. Ļaunums tura viņu, un viņš vairs nespēj izdarīt neko labu.

Kad es piedodu pāridarītājam, es palaižu viņu brīvībā, es dodu viņam dzīvību. Tad iznāk, ka arī es pats sev to dodu. Garīgs labums gan viņam, gan man.

Bet atmiņa? Esmu viņam piedevis, taču visu atceros. Skabarga ir izvilkta, taču roka vēl ilgi sāp. Var pat palikt rēta uz visiem laikiem. Taču, redzot šo rētu, mēs neizjūtam sāpes. Mēs vienkārši to redzam. Tādēļ, ja arī atmiņā ataust bijušais, tad ne jau tāpēc, ka es to vēlos. Ja arī atausa atmiņā – vajag palaist. Nedrīkst ilgi atcerēties ļauno, tas ir postoši. Atmiņu vajag attīrīt. Ar to ir domāta gan cilvēka atmiņa, gan veselu tautu atmiņa, kas uzkrājusi sevī daudz savstarpēju aizvainojumu.

 Mēs cīnāmies ar nodomiem. Tie atnāk – mēs tos kontrolējam, pārbaudām, kas tos iedveš. No Dieva nāk labie nodomi, no velna – tikai ļaunie. Labos nodomus mēs pieņemam, ļaunos – aizdzenam. Kad cilvēks sēž piekurinātā istabā un pēkšņi atveras durvis, iebrāžas vējš, sapūš sniegu – cilvēks neturpinās sēdēt, neko nedarot, - viņš piecelsies, aizvērs durvis, lai nesaaukstētos. Tā arī šeit: lai nesaslimtu garīgi, vajag aizvērt durvis ļauniem nodomiem.

Nereti var dzirdēt šādus vārdus: „Esmu gatavs viņam piedot, taču viņš nelūdz piedošanu. Kā gan es varu viņam piedot?”

Vienmēr ir jāsāk ar sevi. Cilvēka vietā nevar izlemt šo jautājumu. Ja nelūdz, lai nelūdz. Vajag pateikt Dievam, parādīt viņam šo situāciju: „Tu redzi, kas notiek? Viņš nevēlas manu piedošanu. Es nespēju labot šo cilvēku, to spēj tikai Tu”.

Bet kā rīkosies Dievs – tas ir noslēpums. Var notikt tā, ka cilvēks ir bijis pārpildīts ar naidu, aizkaitinājumu un nepiedošanu, iestrēdzis tajā, un pēkšņi kaut kādā dīvainā veidā viņš sāk mainīties.

Kāda sieviete bija ļoti sarūgtināta, ka viņas kaimiņiene gadiem ar viņu nesveicinājās. Viņai bija ļoti grūti dzīvot līdzās kaimiņienei. Pat uzmācās domas, ka labāk būtu, ja viņas vispār nebūtu pasaulē. Es pavaicāju:

- Tu mēģināji kādreiz aizlūgt par viņu?

Viņa saka:

- Tas ir pretīgi, neiespējami.

- Visu, ko tu tikko pateici man, pasaki Dievam, - es viņai saku.

- Bet vai tad tā būs lūgšana?

- Var palūgt Dievu arī par spīti savam «nevaru». Tu domā, ka lūgšana ir ekstāze, asaras? Lūgšana – tā ir komunikācija ar Dievu. Tu vari skaidri pateikt par sevi neizliekoties, ka, lūk, Dievs, es esmu tāda, manī ir dusmas uz šo sievieti, un es pat nevēlos aizlūgt par viņu.

Viņa mēģināja aizlūgt par kaimiņieni. Pēc tam atnāk un saka man:

 - Vakar viņa man uzsmaidīja.

Kad mēs nespējam piedot, mēs varam uzticēt šo cilvēku Dievam. Nodot viņu Dieva rokās.

Tā lūdzās metropolīts Antonijs. Kad viņš gribēja palīdzēt cilvēkam, pielika pūles, bet nekas neizdevās, viņš sacīja Dievam: „Tu, Dievs, esi radījis šo pasauli. Viss ir Tavās rokās, katra cilvēka dzīvība. Paņem šo dvēseli, Tavu radījumu, un dari ar to, ko vēlies, ko es vēlētos izdarīt, bet nespēju, jo Tu esi Dievs, bet es – cilvēks”.

Viss ir jānodod Dieva rokās. Bet kā viņš rīkosies, mēs nezinām – tas ir noslēpums. Bet ja mēs lūdzam, viņš nevar neatsaukties. Dievs vienmēr grib, lai cilvēks kļūst dzīvs, nevis miris.

Grēku nožēlošana nozīmē pavērsienu. Ja mēs redzam, ka cilvēks agrāk mums ir nodarījis ļaunu, bet šodien nekādas ļaundarības neveic, tas nozīmē, ka viņš ir pavērsies pret Dievu. Viņš vairs nespēlējas ar grēku, neatskatās atpakaļ, bet iet uz priekšu.

Reizēm vaicā: «Esmu aizvainojis cilvēku. Viņš man piedeva, es pieņēmu piedošanu, taču sev es piedot nespēju».

 Vajag lūgt Dievam, lai viņš atbrīvo no tā. Es nespēju atbrīvot sevi no grēka, bet Dievs spēj. Var palūgt: „Kungs, es nespēju sev piedot, bet Tu vari!”

Dievam viss ir iespējams. Svētais Šarls de Fuko sacīja: „Dievs ir neiespējamā valdnieks”.

Ļevs Tolstojs «Teikas, pasakas, aforismi» M., Amrita-Krievzeme 2009

«с. 228. DUSMAS. Jo augstāk sevi ir nostādījis cilvēks, jo vieglāk viņš glabā sevī dusmas uz cilvēkiem. Jo pazemīgāks ir cilvēks, jo labestīgāks viņš ir un mazāk dusmojas.

Nedomā, ka tikumīgums slēpjas drosmē un spēkā: ja tu spēj pacelties pāri dusmām, piedot un iemīlēt to, kurš tevi ir aizvainojis, tad tu dari labāko, ko vari izdarīt cilvēkam.

Tiesa, varbūt nav tavos spēkos nedusmoties uz to, kurš aizvainoja, nodarīja tev pāri. Taču tu vienmēr vari atturēties no tā, lai nedz ar vārdu, nedz ar darbu neizrādītu savas dusmas.

Dusmas vienmēr rodas no bezspēcības.

«Cilvēks lamā, apvaino tevi – nepadodies viņam, nenostājies uz tā ceļa, uz kura viņš grib tevi uzvedināt, nedari to pašu, ko viņš.» (Marks Aurēlijs).    …...

Lai labi sadzīvotu ar cilvēkiem, vajag saskarsmē ar viņiem atcerēties, ka nav svarīgi tas, ko man vajag, un tas, ko vajag tam, ar ko esmu saskāries, bet svarīgi ir tas, ko no mums abiem vajag tam dievam, kurš mīt mūsos abos.

Tikai atceries par to, kad tevī parādīsies nelabas jūtas pret cilvēku, un tūdaļ pat atbrīvosies no tām. …..

……Tiesa, ir grūti būt labam ar izvirtušu cilvēku, ar meli, īpaši tad, ja viņš vēl arī apvaino jūs, taču tieši ar viņu, ar šo te cilvēku arī vajag būt labam gan viņa, gan sevis labad.

Ir žēl cilvēka, kad viņš ir izģērbts, nosalis, izsalcis, taču cik reizes vairāk ir jāžēlo cilvēks, ja viņš ir krāpnieks, dzērājs, zaglis, laupītājs, slepkava! Tas cilvēks izjūt ciešanas ar savu miesu, bet šis – ar to, kas ir dārgākais pasaulē - dvēseli.

Ir labi pažēlot nabagu un palīdzēt viņam, taču labākais ir nenosodīt izvirtušo, bet pažēlot viņu un palīdzēt viņam.

Ja tevi ir aizvainojis cilvēks, tu vari atbildēt uz aizvainojumu kā suns, kā govs, kā zirgs: bēgt no pāridarītāja, ja viņš ir spēcīgāks par tevi, vai arī parādīt zobus, badīties, spārdīties.

Bet vari atbildēt uz pārestību kā saprātīgs cilvēks – vari pateikt sev: šis cilvēks mani aizvainoja, tā ir viņa darīšana; savukārt mana darīšana – darīt to, ko es uzskatu par labu: darīt viņam to, ko es novēlu pats sev.

232. p. Lai cik kaitējošas būtu dusmas citiem cilvēkiem, tās visvairāk kaitē tam, kurš dusmojas. Cilvēki var izvairīties no savu ienaidnieku dusmu sekām, taču nekad neizvairīsies no savu grēku sekām... Tu domā, ka tas, uz kuru dusmojies, ir tavs ienaidnieks; bet tavs galvenais ienaidnieks ir dusmas, kas krājas tavā sirdī. Un tādēļ ātrāk izlīgsti mieru ar savu ienaidnieku, apslāpē sevī šo sev tik mokošo sajūtu….

 …. Nedz debesīs, nedz jūrā, nedz kalnu dzīlēs, nav visā pasaulē vietas, kurā cilvēks varētu atbrīvoties no ļaunuma, kas mājo viņa sirdī.»

…Katram no mums daudzas reizes dzīvē ir gadījušās situācijas, kad mūs nodeva, apzaga, aizvainoja... Un kad vajadzēja piedot. Arī manā dzīvē. Kādam piedot bija relatīvi viegli un ātrāk aizmirsās. Bet bija arī tā, ka sirdī dzima neciešama sāpe, aizvainojums, kas piepildīja visas domas, sirdī krājās dusmas, un šī inde saēda mani, manu dvēseli. Saindēja manas dienas, notikumus, mainīja manu raksturu un pakāpeniski iekrāsoja šajā tonalitātē visu, kas nāca no manis. Dvēselē elle...

Nebija manos spēkos tikt ar to galā un piedot. Es ilgi aizlūdzu par ienaidniekiem, par mūs neieredzošiem un pāri darošiem (ir tāda lūgsna), lūdzu Dievu atbrīvot mani no nepiedošanas sāpes, kas plosīja mani. Grēksūdzē nožēloju to, ka nespēju piedot. Un ne pirmajā, ne otrajā grēksūdzē (vienlaikus ar pastāvīgu katras dienas lūgšanu – lūgumu par piedošanu ienaidniekiem, par manas dvēseles atbrīvošanu no aizvainojuma) pēkšņi atnāca ilgi gaidītais tīrības, sirdsmiera un neizmērojama miera stāvoklis.

Kāpēc Dievs ne uzreiz deva man atbrīvošanos? Noteiktā manu lūgšanos posmā man gribējās arī mieru sirdī, it kā piedot. Un tajā pašā laikā redzēt atmaksu pāridarītājiem. Tā ir piedošana? Nē. Tā ir piedošanas ilūzija. Patiesībā es vēlos nosodīt, sodīt, atriebties. Es, nevis Dievs spriedīs taisnu tiesu. Lūk, tāda patiesībā toreiz bija mana lūgšana.

  Tikai kad vispirms pāri spēkam, pāri savam Ego lūdzu labumu maniem pāridarītājiem un kad šī lūgšana kļuva patiesa, tikai tad arī patiešām notika piedošana.

Interesanti, ka tad, kad atbrīvojās un attīrījās mierā mana dvēsele, sākās problēmas maniem pāridarītājiem. Un uzzināju es par to tāpēc, ka viņi vērsās pie manis pēc palīdzības. Mani pārsteidza naudas summa, kuru vienam no maniem pāridarītājiem steidzami vajadzēja atdot kādam, jo viņam draudēja un „ieslēdza skaitītāju” – par katru nenomaksājuma dienu auga procenti – 672 lati: tieši par šo summu šis cilvēks bija apkrāpis mani. Un tad es sapratu, ka esmu patiešām piedevusi, jo nebija nedz ļauna prieka, nedz gandarījuma... šīs emocijas bija man svešas un nepatīkamas. Es vērsos lūgsnā: „Kungs, es nevēlos atriebes, man to nevajag, es nevēlēju viņiem ļaunu, jo es visu nodevu Tavās rokās un paļāvos uz Tavu žēlsirdību”. Taču šajā situācijā Dievs izlēma šādi. 

No otras puses, daudzus gadus pirms šīs situācijas viens cilvēks man ļoti nodarīja pāri, nostādīja smagā morālā un materiālā situācijā. Man arī nebija viegli piedot un pieņemt, īpaši redzot, kā viņš plaukst un zeļ... Es skaitīju lūgšanas un lūdzos Dievu palīdzēt piedot un izkļūt no smagās situācijas. Viss notika. Gan piedevu, gan droši vien, pateicoties tam, divu smagu gadu laikā mans stāvoklis nekļuva spīdošs, toties nostabilizējās. Tam cilvēkam nebija nekādu zaudējumu, soda... Taču man tam nav nozīmes, tā ir Dieva lieta, nevis mana Ego. Galvenais – kas ir manā sirdī. Kurš piedod, tam tiks piedots.

Mēs visi šeit uz Zemes esam mācekļi. Katra situācija ir mūsu mācību stunda, un katrā situācijā mēs uzzinām kaut ko jaunu par sevi. Atdzimstot caur piedošanu, mēs paceļamies uz citu frekvenci, mūsu dvēseles iegūst jaunu skanējumu, kaut kas tumšs izgaist uz visiem laikiem, mūsu sirdī parādās vairāk mīlestības. Un piedot kļūst arvien vieglāk.

Miers sirdī likvidē iekšējo spriedzi un konfliktu.

Es mīlu tevi (Džo Vitale. Dzīve bez ierobežojumiem. M. eksmo 2011)

«Vienmēr tev apkārt būs skaistais, tīrais, augstais un tev labvēlīgais, kad tu ej pa personīgā „Es” ceļu.

Iet pa šo Ceļu nozīmē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kas piepildīta ar dievišķām domām, nodomiem un darbiem.

Un otrādi, nostādot pirmajā vietā savas grēcīgās domas, tu ar savām rokām izvēlies nepilnīgu dzīvi, kas piepildīta ar slimībām, apjukumu, aizvainojumiem, nomāktību, nosodījumu un nabadzību.».

«Lūgšana par tiem, kas sagādājuši mums sarūgtinājumu, ienes sirdī mieru, iedarbojas uz šiem cilvēkiem un padara mūsu lūgšanu iedarbīgu».