Iekšējās transformācijas ceļš – tā ir visu gan Austrumu, gan Rietumu tradicionālo mācību svarīga sastāvdaļa.  Dažādās tradīcijās šīs ceļš tiek nosaukts dažādos veidos, bet tā cilvēka, kurš devies pa šo Ceļu, galvenais uzdevums bija paša iekšējo potenciālu atklāšana, savas īstenās būtības, sava Likuma un sūtības meklējumi, lai pēc iespējas pilnīgākā veidā varētu piedalīties vispārējās evolūcijas procesā un būt par Dieva gribas pavadoni un izpildītāju Zemes virsū.

Paracelza mācība vēsta par to, ka cilvēka radīšanas brīdī tika izjaukts sākotnējais pasaules līdzsvars, un kopš tiem laikiem cilvēces sūtība ir sākotnējās visaptverošās harmonijas atjaunošana. Atklājot savu patiesobūtību, apjaušot savu īsteno «lomu», cilvēks mācās apzināti piedalīties un iekļauties Visuma darbībā, nevis kalpot vien par bezjēdzīgu balastu.

Katrs cilvēks, kā māca Paracelzs, jau no dabas ir apveltīts ar trijiem noslēpumainiem spēkiem –Gribu, Ticību un Iztēli, kas ir spējīgi viņu novest pie augstākās pilnības.

Griba vai Lūgšana (Lūgsna) – tā ir cilvēka spēja – viņa milzīgā tieksme pie Dieva, tas ir katrā cilvēkā ieguldīts likums.

Ticība – tā ir cilvēka spēja apjaust Dievišķo it visā, gudrība un viedums, lietu neredzamās būtības apjausma, kas dziļi guļ ieslēpta katra cilvēka dvēselē; Tas ir milzīgs spēks, kurš izriet no Vispārējās svētlaimības avota, un kurš spēj radīt, dziedināt un veikt brīnumainas pārvērtības.

Iztēle – tā ir cilvēka spēja radīt, un tā ir spēja aicināt uz augstākiem mērķiem un sapņiem, kā arī spēja  tos iemiesot.

Visi šie trīs spēki ir doti ikkatram, bet ne katrs tos spēj izpaust. Vairumā gadījumu tie tā arī paliek neattīstīti un pakāpeniski izzūd kopā ar zaudētajām spējām sapņot, ticēt un cerēt.

Kad šie spēki mostas, cilvēks kļūst par Jaunā Olimpa kalna Cilvēku, Cilvēku – Burvi, par Magu, kura priekš vairs nepastāv nedz robežas starp dzīvību un nāvi, nedz robežas laikā un telpā. 

Tomēr tos, kuri cenšas sevī atklāt šos spēkus, sagaida garš un grūts ceļš.

«Ir nepieciešams meklēt un klaudzināt, vēršoties pie visuvarenā Spēka, kas slēpjas mūsos, un neļaut tam iesnausties, un, ja mēs to darīsim pareizā veidā un ar tīru un atklātu sirdi, mēs saņemsim tieši to, par ko lūdzam, un mēs atradīsim to, ko meklējam, un vārti uz Mūžīgo, kas pirms tam bija slēgti, atvērsies mūsu priekšā …»

Lai pamodinātu šos spēkus, cilvēkam ir jāizvēlas sev nevis parasto ļaužu ceļš, bet varoņu ceļš, viņam ir jāiemācās pašam ieraudzīt Patiesību, nevis tikai izlīdzēties ar tās aprakstu.

Tāds cilvēks nedrīkst sevi izsvaidīt, nedrīkst padarīt sevi vāju ar šaubām, viņam ir jātiecas uz vienu vienīgo mērķi – patiesās Svētlaimības apziņu.

«Ticība ir kā mirdzoša vadzvaigzne, kura godīgu meklētāju aizved pie visiem dabas noslēpumiem. Tev ir jāmeklē savs atbalsta punkts Dievā un jāpaļaujas uz svēto, neviltoto, tīro un spēcīgo ticību, ir jābūt tai uzticīgam ar visu savu sirdi, dvēseli, jūtām un domām, kas pārpilnas ar mīlestību un uzticēšanos. Ja tev ir tāda ticība, Dievs (Viedums) nevien neliegs tev Savu Patiesību, bet arī atklās tavā priekšā Savu klātbūtni ticami, redzami un pacilājoši ».

Viss, kas notiek, notiek pēc Visaugstākā gribas. Sirdsapziņa – tas ir tas, ko mums ir devis Dievs, tas, kas ļauj mums ieraudzīt pašiem sevi; saskaņā ar to mums ir jārīkojas, necenšoties aizrakties līdz pašiem pamatiem, kas mūs vada morāles, cilvēkmīlestības un labdarības ziņā. Mums ir jādara tieši tas, ko saka priekšā un liek mūsu sirdsapziņa, - un nekāda cita iemesla vārdā, bet tikai tāpēc, ka tā to pieprasa sirdsapziņa. To, kas pats sevi sadedzina, neapspīdēs Dieva gaisma; Dievs katram ir devis sirdsapziņu, uz kuru tas var paļauties pilnībā.

Mācīties no citiem, pieņemt citu viedokli un rīkoties tādā vai citādā veidā tikai tāpēc, ka  citi mēdz rīkoties tieši šādā veidā – tas liels kārdinājums. Ticību jebkam laicīgajam tomēr ir nepieciešams balstīt uz Svētajiem rakstiem un Kristus mācību, tad šis pamats būs nesatricināms.

No tā ir izrietoši, ka mums ir jānostiprina mūsu vieduma pamats un stūrakmeņi, balstoties uz trijiem galvenajiem pamata noteikumiem jeb principiem: 

Pirmais no tiem ir Lūgšana(Lūgsna), jeb spēcīgas alkas un tieksme pret visu labo. Ir nepieciešams meklēt un klaudzināt, vēršoties pie visvarenā Spēka, kas slēpjas mūsos pašos, un atgādināt tam par saviem solījumiem, un neļaut nekad tam iesnausties; un, ja mēs to darīsim pareizā veidā un ar tīru un atklātu sirdi, mēs saņemsim tieši to, par ko lūdzam, un mēs atradīsim to, ko meklējam, un vārti uz Mūžīgo, kas pirms tam bija slēgti, atvērsies mūsu priekšāun tas, kas bija mūsu skatienam slēpts, taps mums atklāts un saredzams.

Nākošais svarīgais princips ir TICĪBA.  Nevis vienkārša pārliecība par kaut ko, kas varētu vai nevarētu būt patiesība, bet ticība, kas balstās uz zināšanu, nesatricināma pārliecība, ticība, kas var kalnus gāzt, un tos kā pūciņas okeānā ieslaucīt, ticība, kurai ir pa spēkam viss, kā to ir pierādījis Kristus.

Trešais princips ir IZTĒLE. Ja šis spēks pienācīgā veidā ir atmodināts mūsu dvēselē, tad mums nesagādās nekādas grūtības to harmonizēt, līdzsvarot ar mūsu ticības spēku.

Cilvēks, kurš ir iegrimis dziļās pārdomās, un, ja varētu tā teikt, ieniris pats savā dvēselē, šķiet zaudējas jebkādas ārējas jūtu izpausmes. Ārpasaule tādu cilvēku uzskata par muļķi, bet Visaugstākā priekšā viņš ir vieds un gudrs. Viņš kļūst it kā Dieva «tuvs līdzgaitnieks», kuram ir zināms vairāk dievišķo noslēpumu kā visiem tiem, kas iegūst savu virspusējo mācību un zinības apgūst ar jutekļu starpniecību; jo  viņšvar sasniegt Dievu caur savu dvēseli, Jēzu Kristu caur savu ticību un piesaistīt Svēto garu pateicoties savai cildenajai iztēlei.

Tādejādi mēs varam kļūt līdzīgi apustuļiem un nebaidīties ne no nāves, ne cietuma, ne ciešanām, ne spīdzināšanas, ne noguruma, ne bada vai jebkā cita.

Par viedumu un īsteno gudrību

Jebkurš skaitlis ir vieninieka daudzkārtējs atkārtojums, visas zinātnes saplūst kopā vienā punktā, visas gudrības un zinības nāk no viena centra un gudrības skaitlis ir vieninieks. Vieduma gaisma apstaro visu pasauli un izpauž sevi visdažādākajos veidos, atbilstoši tai substancei, kurā tas parādās. Tā rezultātā cilvēks var izpaust savu saprātu trejādi: kā iedzimtas sliecības un tieksmes, kā dzīvniecisku saprātu vai kā garīgu saprātu – viedumu.

Tās zināšanas, kuras dvēsele iegūst no fiziskajiem un dzīvnieciskajiem pirmsākumiem, ir laicīgas; bet tās, ko dvēsele iemanto no Gara – mūžīgas. Dievs ir Gudrības un Vieduma Tēvs, un jebkura patiesa gudrība nāk no Dieva. Mēs varam augt savās zinībās, bet mēsnevaram paši pavairot zinības, jo mums nav nekā, ko sākotnēji nebūtu ielicis Dievs.  Tie, kas iedomājas, ka varēs kaut ko iemācīties arī bez Dieva (Mīlestības un Gudrības) palīdzības, grimst aizspriedumos, maldos un elku pielūgsmē. Viņi var iegūt slavu un popularitāti, viņu vārdam var būt svars pasaulē, un tos godinās nejēgas, bet viņu saprāts, ko atgrūdīs gaisma, savu eksistenci beigs tumsā.

Savukārt tie, kas būs iemīlējuši starojošo centru, tiks tam piesaistīti un viņu zinība nāks no Dieva.Dievs ir visas Gudrības Tēvs, toties cilvēks – dēls. Ja mēs alkstam zinību, mums pēc tām jāvēršas pie Dieva, nevis pie dēla. Un ja dēls vēlas apgūt gudrību, tad viņam ir jāmācās no tās gudrības, ko viņš ir saņēmis no Dieva.

Tās zināšanas un gudrības, kas piemīt mūsu garīdzniekiem, viņi ir saņēmuši nevis no Tēva, bet gan nodevuši viens otram. Viņi nav pārliecināti par to gudrību patiesumu, ko viņi māca, un tāpēc ķeras pie strīdiem, viltus un izvairīšanās no tiešas atbildes; viņi krīt maldu un iedomības valgos, un viņi notur savus spriedumus par Dieva dotu gudrību.

Liekulība nav svētums, iedomība nav spēks, viltība nekādā ziņā nav gudrība. Apmānīšanas un apstrīdēšanas, krāpšanas, izvirtības un patiesības sagrozīšanas mākslu var apgūt skolās; spēja atpazīt patiesību un sekot tai netiek piešķirta kopā ar zinātnisko grādu; to var iegūt vienīgi no Dieva. Tam, kurš vēlas iepazīt patiesību, ir jāprot pašam to saskatīt, nevis apmierināties ar tās aprakstu, ko ir iedevuši citi.

SAPRĀTA AUGSTĀKAIS SPĒKS, ja tas nav mīlestības apstarots, ir tikai augstas pakāpes dzīvnieciskais saprāts, un tas agri vai vēlu izgaisīs; savukārt, ja saprāts ir Visaugstākā mīlestības iedzīvināts, tas ir eņģeliskais saprāts, un tas būs dzīvs mūžam.